Oblicus

arhitektoniskā šķībdeja | architectonic skewed dance

"Oblicus" ir laikmetīgs mīlasstāsts – metafizisks duets, kas savij tuvību, ievainojamību un mākslinieciskas ambīcijas. Tas ir divu cilvēku pašportrets, kuri lavierē starp kopā būšanu un atšķirtību, ilgojoties saplūst, vienlaikus nezaudējot sevi.

Darbs izriet no vēlmes ieņemt kopīgu telpu – laiku, kas nav mans vai tavs, bet mūsu. Iedvesmojoties no lietuviešu polifoniskās sutartinės tradīcijas, Oblicus šo loģiku pārvērš kustībā: slāņainā, asinhronā un savstarpēji saistītā.

Nosaukums cēlies no latīņu vārda oblicus – slīps, šķībs – un atklāj darba estētisko un emocionālo kodolu. Ne paralēli, ne saplūstoši, izpildītāji eksistē starpstāvoklī. Šī šķautņainā attiecība izpaužas daudzbalsīgā horeogrāfijā, kur kontrapunktētas kustību ķēdes iemieso dažādas temporalitātes un perspektīvas.

Darbs izaicina lineāro laika izjūtu, piedāvājot sadrumstalotu un mainīgu ilguma pieredzi – uzsverot, ka arī mīlestība, tāpat kā laiks, reti ir sinhronizēta. Deja, skaņa un gaisma veido telpu ar asimetriskiem ritmiem un emocionālu dziļumu.

"Oblicus" ir gan intīms duets, gan plašāka refleksija par laikmetīgo cilvēka pieredzi – par pilnīgas saplūsmes neiespējamību un šī centiena skaistumu.



“Oblicus” tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Rīgas Valstpilsētas pašvaldības, Latvijas Dejas informācijas centra, Horeogrāfu asociācijas un NVO nama atbalstu un atsevišķi darba attīstības posmi notika “HOROS” dejas rezidences ietvaros.

Autori, izpildītāji - IevaKrish
Mūzika - Kārlis Tone
Gaismas - Jūlija Bondarenko
Kostīmi - Ieva G.-Sants
Producents - Tuvumi

“Oblicus” is a contemporary love story—a metaphysical duet that weaves together intimacy, vulnerability, and artistic ambition. It is a self-portrait of two individuals navigating the tensions of togetherness and separation, exploring the longing to merge while preserving one’s sense of self.

This work emerges from a desire to inhabit a shared space—a time that is neither mine nor yours, but ours. Inspired by the Lithuanian polyphonic tradition of sutartinės, “Oblicus” transforms that logic into movement: layered, asynchronous, and interdependent.

The title, derived from the Latin word oblicus, meaning "slanted" or "skewed," reflects the aesthetic and emotional core of the piece. Neither parallel nor converging, the performers exist in an in-between state. This oblique relationship is expressed through polyphonic choreography, where counterpointed movement chains embody multiple temporalities and perspectives.

The work challenges linear time, offering instead a fragmented and evolving experience of duration—highlighting how love, like time, is rarely synchronised. Dance, sound, and light compose an immersive world of asymmetrical rhythms and emotional complexity.

“Oblicus” is both an intimate duet and a broader reflection on the contemporary condition: the impossibility of complete fusion, and the beauty of trying.

"Oblicus" is a metaphysical love duet.


"Oblicus" was created with the support of the State Culture Capital Foundation, Riga City Municipality, Latvian Dance Information Centre, The Association of Choreographers and NGO Centre, and some stages of the development took place within the HOROS Dance Residency.

Rūta Pūce par izrādi “Oblicus” | LDIC

Dejas polifonija. Saruna ar Ievu Gaurilčikaiti-Santu un Krišjāni Santu | Pa ceļam ar klasiku | LR3

100 g kultūras. Tiekšanās pēc tuvības dejas izrādē “Oblicus”